Šodien pasaule pēkšņi kļuva citāda. Ietves vairs nebija vienkārši ietves. Skatiens uz apkārtējo vidi un cilvēkiem pilnīgi cits.

Tas bija satraucoši. Vai es tikšu galā? Kā es jutīšos? Kā būs, kad mani pamanīs? Tik daudz nezināmā... satraukums, bailes.

Un tad parādījās vēl kas IEVAINOJAMĪBA.

Sajūta, ka esmu atkarīga no apkārtējās vides, no cilvēku attieksmes, no pieejamības.

Ka tas, kas citiem ir pašsaprotams kļūst par izaicinājumu.

Pastiprināta modrība par to kur būs nākamais šķērslis. Nāca apjausma, cik daudz šķēršļu ir tur, kur mēs tos pat neredzam. Pasaule nav vienlīdz pieejama visiem, un mēs to pārāk bieži nepamanām.

Šodien es ne tikai sapratu, bet es sajutu, cik atšķirīga var būt viena un tā pati pasaule.

Mēs nekad līdz galam nesapratīsim. Bet mēs varam apstāties. Ieraudzīt. Kļūt cilvēcīgāki.

Jo daudziem cilvēkiem ratiņkrēsls nav pieredze.

Tā ir ikdiena.

Paldies Tev Aleksandr par iespēju iesēsties ratiņkrēslā un atklāt pasauli no jauna.

Katram būtu vērtīgi to piedzīvot, kaut uz brīdi.

Dod sev iespēju ielikt cita pasauli savējā saprašanā.

Jo ar saprašanu un sajūtu var sākties pārmaiņas.

Pamēģini. Sajūti. Aizdomājies.

Paldies jums par drosmi darīt, twims.lv