Neaizmirstama pieredze, noderīgas zināšanas un labāka izpratne par cilvēkiem, sajūtām un dzīvi.
Es piekritu šim izaicinājumam, lai sniegtu savu atbalstu projektam un idejai gan par to, kā veicināt cilvēku vēlmi iet laukā no mājas un nebaidīties iekļauties sabiedrībā, gan kā izprast un uzlabot vidi.
Vai man bija bail? Nē, man nebija bail "iekāpt cita kurpēs", lai izprastu šo dzīves daļu. Man bija bail "izgāzties" jeb neprast izdarīt to, kas citam ir ikdiena. Man bija bail, ka neuzbraukšu "kalnā" (Ogres Kultūras centrs", jo nepietiks spēka, man bija bail braukt lejā no stāvās nogāzes, jo nevarēšu nobremzēt. Un nesanāca ar, pirmajā reizē ieripoju betona apmalē. Man bija bail nokrist atmuguriski uz gājēju pārejas, mašīnām gaidot, jo pie izlūzušā ielas apmales šķērsojuma iesprūda ritenis un netiku tālāk.
Bet es to izdarīju, man pietika spēka rokās, un tam tam tiešām vajag spēku jau pirmajās 5 min. Es spēju ērti pārvietoties Ogres Centrālajā bibliotēkā un aizsniegt grāmatas no augšējā plaukta. Man pietika spēka braukt jeb "iet" garām cilvēkiem ar smaidu, bet satikto kolēģu nesaprastajos acu skatienos steigt atbildēt: "Ar mani viss ir kārtībā, es piedalos projektā!"
Tik tiešām, ar mani viss ir kārtībā, jo pēc 1,5h pastaigas es "izkāpu no citādām kurpēm", kopā ar Aleksandru pasmējām par dzīvi un katrs "aizskrējām" dzīvē tikai citādi - Aleksandrs turpināja savas gaitas ratiņkrēslā, bet es ielecu auto un aizbraucu.
Atskatoties - tāda ir Aleksandra un vēl daudzu citu cilvēku ikdiena, dzīve. Spēt būt drosmīgiem dzīvot tālāk un nepadoties. Bet man - gūta neaizmirstama pieredze. Man gribētos šajās "kurpēs" ielikt ikvienu projektētāju, lai saprot leņķus un dekoratīvos elementus kā vajadzību, izšķērdību vai ķeksīti savā darbā, ielikt šajās "kurpēs" ikvienu ceļinieku, jo arī mazās bedres vai izlūzumi var būt izaicinājuma aiza kādam līdzcilvēkam.
Bet visvērtīgākā šodien bija pati saruna - par dzīvi, mīlestību, sapņiem un drosmi. Drosmi būt pašam un nepadoties, drosmi būt sabiedrībā un neaizslēgt pirms sevis durvis un logu slēģus.
Salīt lietū, jo nevar braukt ratiņkrēslā un turēt lietussargu. (Te iespējas uzņēmējiem, kā integrēt lietussargu.) Braukt un turēt kafijas krūzi arī nesanāks, kā reizēm to mēdzam darīt pie auto stūres. Saukt pēc saldējuma, jo nevar iebraukt..
Bet tie ir tikai sīkumi, kam var pielāgoties. Un vajag, jo dzīve ir sksista un dzīve ir jābauda neatkarīgi no tā, vai stāvi uz divām kājām vai brauc ratiņkrēslā. Ir viegli nedarīt, grūti darīt. Bet darot kopā, viss ir iespējams.
Paldies Aleksandram par viņa apņēmību un drosmi, par iespēju gūt pieredzi. Noteikti to nodošu tālāk un ielikšu projektos, lai Ogres novads kļūst sabiedrībai pieejamāks, bet sabiedrība atvērtāka tiem, kas "staigā citādās kurpēs"
Dana Bārbale
„Radoši – Aktīvi – Darbīgi – Izglītojoši – Ogres novadam” (“R.A.D.I. – Ogres novadam”)|
Finansētājs – Ogres novada pašvaldība