Šoreiz, starp citu – ne pirmo reizi, – mums bija īpašs viesis. Bērna ar invaliditāti mamma. Un pastaigā kopā ar mums devās arī jauna meitene, kas man pašam bija kā spogulis – tāpat kā maniem viesiem. Es patiešām sajutu visu mātes trauksmi un rūpes par bērnu. Šādos gadījumos tās pieaug vairākas reizes!

Neskatoties uz to – pateicos par dzīvespriecīgo pastaigu.

Un tālāk – Natālijas pārdomas:

Sākumā gaidīju, ka nespēšu pārvarēt šķēršļus un domāju – ko darīšu, ja nokritīšu?

Izrādījās, ka fiziskā sagatavotība ir pietiekama, bet veiklības tomēr mazliet pietrūkst. Apmales bija jūtams šķērslis, tāpat kā nelīdzenumi un slīpumi.

Vide – salīdzinoši pieejama, cilvēki – saprotoši.

Braucot pa pilsētas ielām, kļuva vēl skaidrāk, cik traki krata ratiņkrēslā, kur ir bīstamie brīži, cik ilgi vari braukt un ka pūlī tava acu līnija ir apmēram citu cilvēku dibena augstumā...

Šī pieredze bija noderīga, un pat radās doma – kopā ar meitu braukt ar aktīvo ratiņkrēslu, kamēr viņa pārvietojas ar elektrisko.

Bija patīkami, ka, kad apgāzos ar krēslu, garāmgājēji palīdzēja piecelties. Tiesa, neprasīja, kā labāk rīkoties – vienkārši rīkojās, bet vismaz nepagāja garām.

Bija interesanti vērot cilvēkus – kā viņi reaģēja uz to, ka trīs cilvēki ratiņkrēslos smaida un sarunājas.

„Radoši – Aktīvi – Darbīgi – Izglītojoši – Ogres novadam” (“R.A.D.I. – Ogres novadam”)|
Finansētājs – Ogres novada pašvaldība