Man, uzsākot dalību šajā projektā, sākumā lielu ekspektāciju nebija. Manā draugu un paziņu lokā ir daudz cilvēku ar invaliditāti, ar kustību ierobežojumiem. Esmu piedalījies arī “EXIT RIGA” rīkotajā pieejamības braucienā ar cilvēkiem ar invaliditāti, kur aplūkojām dažādas tūrisma vietas Pierīgā un to, kā cilvēkiem, kam ir nepieciešami pielāgoti piekļūstamības risinājumi, tie ir izveidoti šajos apskates punktos.
Bieži mēs domājam, ka zinām, kā jūtas šie cilvēki, bet īstenībā mēs nezinām neko. Vēlos uzsvērt, ka šim projektam piekritu un piekritu Artūra aicinājumam, vienas domas vadīts – es nekad nezinu, kādas kārtis dzīve izspēlēs ar mani, kas ar mani notiks.
Artūrs šajā dienā man bija kolosāls gids. Viņš ļāva man iejusties viņa ādā, iejusties tajā, kad ar ratiņkrēslu tu nevari visur piekļūt un visur nokļūt. Kopīgi secinājām vienu: ja cilvēks ar ratiņkrēslu ir no bērnības, uztvere un pielāgošanas darbi apkārtējā vidē jau notiek no mazām dienām. Bet cilvēkam, kam viss ir bijis – spēja kustēties, iet, skriet, darīt –, tas ir traumatisks notikums. Un šis projekts man ļāva iesēt domu, ka šādu dienu mēs negaidām, bet tas ļāva sapratt, kādas ir sajūtas. Tās nav patīkamas. Daļēji tava individualitāte pārtrauc eksistēt, tu sāc palikt atkarīgs no kāda, iespējams, no cilvēka, kas ir tavs pavadonis. Tu spēj daudz izdarīt, bet ir lietas, kuras nespēj bez atbalsta.
Diena ar Artūru un iepriekšējā pieredze man ir mainījusi skatījumu un uztveri, likusi novērtēt lietas, kas ir dotas. Mēs, cilvēki, ja mums ir viss, esam neierobežoti un nečīkstam, cik viss ir slikti dzīvē. Mums ir dota iespēja staigāt, iet, runāt un darīt. Un brīžam cilvēks, kas ir nonācis dzīves izspēlētā “spēlē”, izdara vairāk nekā cilvēks, kam ir viss, jo vienkāršāk ir sēdēt vai gulēt un raudāt, cik viss slikti – vai nu politiskajā nozīmē, vai citādi, ka visi citi ir vainīgi, nevis mēs.
Izbraucot dienu pa Ogres pilsētu, secinu: Ogres dome ir jau labi pastrādājusi pie piekļūstamības jautājuma, bet ir ielas, ietves un vietas, kur nepieciešami uzlabojumi. Cilvēki un apkārtējie – nevienā brīdī tevi nepamet. Mums bija vairākas reizes, ka cilvēki pienāca un pajautāja, vai palīdzēt vai atbalstīt. Autovadītāji ļoti kulturāli palaida un uzgaidīja. Cilvēki šeit, šajā pilsētā, ir atsaucīgi un nepametīs novārtā.
Pieredze man bija noderīga. Paldies manam gidam Artūram par iespēju uzzināt un dzirdēt viņa stāstu, saprast, kā jūtas cilvēks ratiņkrēslā. Protams, pilnībā es nevaru izprast un pateikt, ka zinu un salīdzināt viņu un šos cilvēkus 100%, bet tas atvēra manu skatījumu vairāk.
Tie, kas izlasīja šo manu atziņu un stāstu, lūdzu, ja redzat cilvēku ar invaliditāti vai kustību traucējumiem, neuzbāzīgi, bet pajautājiet, sniedziet atbalstošu roku! Tikai atcerieties vienu: šie cilvēki spēj daudz, un nevajag uzskatīt, ka viņi ir vārgi un nespējīgi. Brīžiem liekas, ka šie cilvēki var vairāk nekā mēs, pārējie, kam dzīve ir devusi visu. Neliekam viņiem justies, ka viņi ir trausli un nevarīgi. Īstenībā šie cilvēki ir spēcīgāki, nekā domājam. Pasniedzam palīdzīabs roku, izglītojam savus bērnus un līdzcilvēkus, ka šie cilvēki ir tikpat funkcionāli, tikai ar nelieliem ierobežojumiem.
Tāpat man prieks par Ogres “Zelta liepa” kafejnīcu un darbu, ko Ogres dome ir paveikusi. Kā atceros šodien: šie cilvēki, kas tur ir, iemācās un pielāgojas ikdienai, un katram šim cilvēkam ir sava instrukcija, kā strādāt. Iesaku daudziem uzņēmējiem nevis liegt iespēju, bet meklēt iespēju, kā dot šiem cilvēkiem darbu un iekļaut sabiedrībā, jo viņi ir tikpat funkcionējoši kā mēs, tikai katram šim cilvēkam nāk līdzi “instrukcija”, kuru ievērojot, mēs radām patīkamu vidi sev un šiem cilvēkiem.
Paldies Artūram un viņa ģimenei par šo iespēju un iespēju izteikties skaļi un sniegt savu redzējumu un atklāsmi.
„Radoši – Aktīvi – Darbīgi – Izglītojoši – Ogres novadam” (“R.A.D.I. – Ogres novadam”)|
Finansētājs – Ogres novada pašvaldība