Sanda Erbsa pārdomas:

Augusta beigās "iekāpu svešās kurpēs", atsaucoties Aleksandra uzaicinājumam, twims.lv izveidotāja un šī projekta autoram.

Pārvietoties ratiņkrēslā man nebija grūtību, tā kā treniņos saviem audzēkņiem mācu pareizu braukšanu/pārvietošanos ar ratiņkrēslu.

Pļāpājot ar Sašu, braukājāmies pa Ogres centru, vēroju cilvēku skatienus, reakciju un uzvedību.

Apskatīju piekļuvi gājēju ielas WC invalīdiem, liela un plaša, vienīgi durvis ļoti smagas- sēžot ratiņkrēslā un/vai esot ar muguras smadzeņu bojājumu (pirksti nevar saķert durvju rokturi utt.).

Darba dienas rītā cilvēku ielās bija pamaz, taču tie kuri bija, bija ļoti kolorīti. Gados kungs uz velosipēda, ieraugot mūs abus ratiņkrēslā, tuvojās ar ieplestām acīm, pietuvojies, pagrieza galvu prom no mums. No acīm nolasīju, "nu kādi nabadziņi, nelaimīgie". Vai tiešām? Cilvēkam nonākot ratiņkrēslā tiek dota iespēja būt radošam un izdomāt kā pielāgoties, spēt ikdienā tikt galā ( pieaudzis cilvēks) un, ja esi bērns/jaunietis - iespēja vecākiem! Uz priekšu!

Noderīga pieredze, kas lika man sajust lielāku empātiju pret sabiedrību, kura, komunicējot ar savādākiem cilvēkiem, kā paši, kļūtu apzinātāka un pieņemošāka, bez agrāko laiku limitācijām.

Mana lielākā vēlme ir, lai mēs vairotu pateicību, mīļumu un mieru sevī, tad mūsu sabiedrībā mazāk notiks lielas emociju straumes maiņas.

Izmēģiniet un gūstiet savu pieredzi "svešās kurpēs", ļoti noderīga pieredze ikvienam!