Katya Ptichkina paldies tev par pastaigu!

"Es vienmēr esmu bijusi ziņkārīga un atvērta pētnieciskiem eksperimentiem, kā arī man patīk braukt ar visu kam ir riteņi un spēlēt visādas spēles. Tāpēc visu procesu uztvēru kā spēli: vispārīgi jautri un dinamiski, ar uzdevumiem izpildei. It kā manī būtu pamodies šis mazais bērns pētnieks, kurš gribēja visu zināt, mācīties un par visu kaut ko interesēties, mēģināt paātrināties no kalna lejā un paskatīties kas no tā man sanāks lai gan Saša man to īsti tā arī neļāva darīt manas drošības pēc, un es tikai uzticējos procesam. Jutu kā vēlos eksperimentēt un izpētīt savas iespējas, un tajā pašā laikā bija interesanti apzināties savu drošības sajūtu uz brauktuves, piedaloties satiksmē nedaudz savādāk, nevis kā parasti. Kopumā process man bija viegls un interesants, ceļā nebija nepārvaramu grūtību.Bija tikai novērojumi un liela vēlme ne vienu reizi vien turpināt šo eksperimentu, lai ratos braucošās meitenes ādā sastaptos ar virkni citu apstākļu, jo ir ļoti interesanti vērot garāmgājēju reakciju un saprast paslēptas komunikācijas problēmas un neapzināts reakcijas un ka mēs viens otru ar to ietekmējam.

Šī pieredze man bija noderīga, jo es patiesi ticu, ka ir jāskatās savām bailēm tieši sejā un mobilitātes zaudēšana ir viena no domām, kas mani kaut kur zemapziņā tomēr mazliet biedēja… Mūsu pastaiga ar Sašu man parādīja, ka patiesībā nav iespējams zaudēt mobilitāti pavisam, vis ne vienmēr ir tā kā tas šķiet, jo visi ierobežojumi parasti atrodas tavā galvā un ļoti daudz kas ir atkarīgs no paša cilvēka rakstura. Tas tika noskaidrots tikai šī eksperimenta ietvaros, tāpēc atkal īsta prakse man ir daudz vairāk vērtīgā nekā atrasties tajā neredzības teorētiskajā zonā, kurā es biju pirms šīs pieredzes, par ko esmu ļoti pateicīga iesaku piedzīvot katram."