Mani ļoti iedvesmo visi mani viesi. Viņi pārkāpj pāri māņticībām un citiem psiholoģiskajiem barjerām! Viņi ir forši!

Šoreiz mēs bijām citā Ogres pusē.

Sabīnes iespaids:

Visvairāk gaidīju, ka būs fiziski grūti, bet patiesībā fokusēties uz ceļu, leņķiem, dažādiem šķēršļiem ir krietni nogurdinošāk nekā paļauties uz savām rokām un augšējo ķermeņa daļu. Šķiet nevienam nav pārsteigums, ka patiesībā mūsu ielas, iestādes un apkārtējā vide nav 100% draudzīga cilvēkiem ratiņkrēslā. Lai veicinātu citus izmēģināt šo pieredzi pašiem, konkrētus piemērus neminēšu, varu teikt tikai vienu - nepielāgota pilsētvide patiesībā rada arī bīstamas situācijas, kuras varētu viegli novērst.

Tajā pašā laikā, ir prieks, ka kūtrie latvieši nemaz nav tik kūtri kā man likās un ir gatavi atsaukties, pievērst uzmanību un ar prieku sniegt palīdzīgu roku, ja tas nepieciešams. Tas gan prasa zināmas komunikācijas iemaņas abās pusēs.

Mēs bieži norobežojamies un izveidojam plaisu starp “mēs uz kājām” un “tie nabadziņi”(un viņi galīgi tādi nav), kas bieži rada neizpratni, nesaprašanos un pat žēlumu. Jo mēs biežāk uz jebkuru cilvēku ratiņkrēslā paskatīsimies kā vienkārši uz cilvēku (un pati, uz 1,5h iekāpjot krēslā, es sapratu, cik mums līdz tā sasniegšanai vēl ir ko darīt), jo tas mazāk radīs kaut kādas emocijas. Drīzāk vienkārši rosinās pārdomas, kā apzināti iekļaut visus, neskatoties uz kustību un tai skaitā jebkāda cita veida atšķirībām.

Paldies Sašam par šo iespēju paskatīties uz tik ierastām lietām no cita skatu punkta! Šī pieredze iedeva pārdomas ne tikai par pilsētvides pielāgojamību, bet arī par sevi pašu.