Tiktāl visgarākā pastaiga ar Rihards Rich Šorendo

Viņa domas:

Pirms daudziem gadiem es dzīvoju ar šādu stereotipu - ja cilvēks sēž ratiņkrēslā, viņa dzīve ir norakstīta. Vai tā ir taisnība? Absolūti, Nē! Šo gadu laikā esmu ticies ar daudziem iedvesmojošiem cilvēkiem ar invaliditāti - sociāli aktīviem, neatlaidīgiem un profesionāliem. Esmu strādājis kopā un daudz mācījies no viņiem.

Trenējot Latvijas ratiņkrēslu tenisa spēlētājus un liekot pamatus nākamajiem izlases dalībniekiem, esmu guvis savu pieredzi sēžot sporta ratiņkrēslā. Bet pēc vingrinājumu izpildes, es pieceļos kājās un dodos savās tālākajās gaitās.

Kāda ir ikdiena un pārvietošanās ar ratiņkrēslu pilsētvidē, piedāvāja izmēģināt projekta Twims.lv īstenotājs Aleksandrs. Es sēdos ratos ar atvērtu prātu un devos Ogres pilsētas ielās. Izmetām kārtīgu loku pa pilsētu, pasēdējām restorānā un kopumā jauki pavadījām laiku.

Mani lūdza neteikt neko konkrētu par savu pieredzi, lai aicinātu citus cilvēkus pašiem izmēģināt šo un neietekmēties no pārējiem dalībniekiem. Bet secinājums ir šāds…

Vai dzīve ir galā? Nē! Vai ir grūtāk? Jā! Vai cilvēks ir fleksibles un spēj pielāgoties jauniem apstākļiem? Pilnīgi noteikti! Vai tam ir nepieciešamas superspējas? Nē, var būt izaicinoši nokļūt kādā konkrētā vietā, izdarīt ko vēlies, bet viss ir iespējams ar izdomu un atbalstu.

Tādēļ aicinājums, neuztverat cilvēku ratiņkrēslā par nabadziņu kam jāpalīdz, vai pārcilvēku, ko apbrīnot. Tie ir tādi paši cilvēki kā visi, kuri paši spēj par sevi parūpēties un novērtēs līdzcilvēka atbalstu nepieciešamības gadījumā.

Aicinu pašiem “iekāpt svešās kurpēs” un izmēģināt kā tas īsti ir. Lai tiešām saprastu cilvēkus mums apkārt. Sazinies ar Aleksandru “Sašu” un piesakies uz šo pieredzi.